Ar nepatīkamu incidentu nācies saskarties kādai Rīgas iedzīvotājai, kurai vakara stundā laupīšanas nolūkos uzbrukusi cita sieviete. Viņas atstrādātie gājieni liek domāt, ka šis nav bijis vienīgais šāds gadījums… Lūk, kā tas viss notika pašas aculiecinieces vārdiem.
Parasti nedomā, ka kas tāds ar Tevi notiks, bet nu metīšu kaunu malā un padalīšos šoreiz ar savu negatīvo pieredzi, lai esat uzmanīgi. Šodien ap plkst 20:00 devos mājup ar kājām pa Brīvības ielu un šķērsojot Biķernieku ielu, Struktoru ielas virzienā, (labajā ielas pusē) radās sajūta, ka kāda sieviete min uz papēžiem, bet viņa it kā runāja pa telefonu, tāpēc nepievērsu uzmanību.
Kādā brīdī viņa man gāja jau blakus un uzrunāja -sākumā laipni, bet klusi – es nedzirdēju, ko viņa saka. Vēlāk sapratu, ka tā ir stratēģija, – iet blakus un runāties, lai cilvēkiem no malas rodas priekšstats, ka esam kopā, un tad sagaidīt brīdi, kad tuvumā neviena nebūs.
Tad viņa centās noķert manu skatienu ar savām ļoti melnajām lielajām acīm, it kā censtos hipnotizēt un sāka man jautāt, kas man somā, un es sapratu, ka jāsāk uzmanīties (man somā bija dators, telefons un visas kartes). Pēc datora somas droši vien varēja nojaust.- “Izvēlies – atdosi datoru vai telefonu!” un centās man izraut somu turpinot draudēt “Tu vari mēģināt skriet vai kliegt, Tev nekas nelīdzēs, šodien Tev dzīvē būs melnā diena.”
Pirmajā brīdī man likās, ka tas viss ir nereāli. Esam taču uz Brīvības ielas un vēl tikai vakars! Bet nākamajā brīdī sapratu, ka šobrīd neviena tuvumā nav, esam diezgan tumšā vietā – no māju logiem mūs redzēt nevar, un nav arī durvju, līdz kurām pieteikami ātri es varētu tikt. Sieviete neatlaidīgi centās izraut man somu, un pirmajā brīdī laikam bija mazliet nepatīkami pārsteigta, ka tas nebūs tik viegli. Jo es savā somā iekrampējos jau, kad viņa man mina uz papēžiem, un te nu beidzot atmaksājās mani sporta zāles apmeklējumi, jutu, kā muskuļos ieplūst adrenalīns.
Tomēr arī nekaunīgā laupītāja bija diezgan neatlaidīga, jutu, ka viņa cenšas mani vilkt tālāk no gājēju ietves – tumšākā stūrī. Es uzreiz izrāvos pretējā virzienā – uz lielceļa, jo tad mēs vismaz esam redzamas un cerēju, ka apstāsies mašīnas vai tuvumā esošie gājēji vai riteņbraucēji un palīdzēs. Sāku saukt palīgā un policiju, bet no malas mēs droši vien izskatījāmies vien kā 2 “saķērušās” sievietes, neviens neatsaucās. Viņa sāka visādi lamāties un draudēt, ko tik viņa man neizdarīšot. Baidījos, ka viņa izvilks kādu ieroci, bet tā par laimi nebija.
Viņai izdevās mani nogrūst zemē, tomēr somu es neatlaidu, sāka spārdīt, tad sapratu, ka fiksi jātiek uz kājām, citādi labi tas nebeigsies. Tiku uz kājām. Un šajā brīdī kāds garāmgājējs tomēr saprata, ka tas nav parasts ķīviņš, kā tas viņam sākumā esot licies. Cik labi, ka tomēr ir tādi labi cilvēki, kuriem nav vienalga!
Tomēr ar to viss nebeidzās – pamanījusi vīrieti, šī sieviete uzreiz sāka smieties – “neņemat viņu vērā – tā ir mana draudzene!” – jorpojām cenšoties izraut man somu. Vīrietis uzreiz nolēma viņu nofotografēt, uz ko viņa neapmulsa – “droši! Fotografējiet draudzeni arī!” – tagad vismaz tā fotogrāfija ir policijas rīcībā.
Par laimi mans lūgums izsaukt policiju vīrietim likās pārliecinošāks. Šajā brīdī sieviete pēkšņi vēlreiz nomainīja plati “nekad vairs nelien pie mana vīra!” viņa man uzkliedza. Un tikai, kad tiešām jau zvanījām uz policiju, viņa fiksi devās prom. Sievietei bija melna jaka un melni legingi un īsi plandoši balti svārciņi. pieguļoša cepure, melni mati. Scenārijs diezgan atstrādāts, tad jau nav vienīgā reize.
Mani secinājumi un ieteikumi: vajag iekrampēties savā somā, ja kāds tuvumā šķiet aizdomīgs. It īpaši, ja burtiski rīvējas virsū, kaut apkārt ir daudz brīvas vietas. Man mamma allaž ir mācījusi, ka nekad nevajag ielaisties nekādās runās ar Čigānietēm. Tas gan ir koks ar 2 galiem, jo var gadīties, ka kādam vajag palīdzību, tomēr abus gadījumus vienu no otra var ļoti ātri izšķirt, un svarīgi reaģēt uzreiz, tiklīdz kas liekas aizdomīgi. Manā gadījumā pareizāk būtu bijis uzreiz mainīt virzienu – kamēr vēl bijām pie krustojuma, doties uz pieturu vai veikalu, kur vairāk cilvēku un tad novērot aizdomīgā cilvēka reakciju, nevis iet blakus, kamēr nonākam tumšā vietā un apkārt vairs neviena nav.
Parasti gan no sievietēm neko tādu nesagaidi, bet es tagad zinu, ka no viņām arī jāuzmanās. Man noteikti palīdzēja tas, ka centos tikt uz apgaismotāku vietu, jo tur ir daudz vairāk iespēju tikt pamanītiem un tas arī ierobežo uzbrucējus, ko viņi atļaujas darīt.
Un vēl – ja kāds Jums saka, ka šodien dzīvē būs melna diena – nekad nepiekrītiet! Pats galvenais, milzīgs un sirsnīgs paldies manam glābējam Robertam, kuram diemžēl zinu tikai vārdu. Kaut mūsu vidū un mums apkārt un mēs paši būtu atbildīgi par līdzcilvēkiem un izpalīdzīgi un nebūtu vienaldzīgi. Es arī ļoti ticu, ka visi labie darbiņi iet pa apli apkārt pasaulei un agrāk vai vēlāk pie mums atgriežas un to no sirds novēlu Robertam.
Tikai pirms četrām dienām es smīnēju par kādas sirmas kundzes, kurai palīdzējām aukstās nakts vidū atrast mājas, novēlējumu, lai mums apkārt vienmēr ir labi un izpalīdzīgi cilvēki, un tagad šķiet – ai, kā noderēja!
Avots: Skaties.lv
Uzmanies! Rīgas ielās klīst sieviete, kura ar īpašu tehniku apzog cilvēkus! Lūk, kā viņa to dara!
